Informācija
vecākiem
PAR VISU, KAS LATVIJU
PADARA PAR LATVIJU
Latvijas valsts
simtgade ir devusi impulsu daudzu paliekošu
vērtību radīšanai un lielāko dāvanu – iniciatīvu
„Latvijas skolas soma” no 2018.gada 6.septembra
piecu gadu periodā – saņems un varēs izbaudīt
ikviens 1.–12. klases skolēns neatkarīgi no
dzīvesvietas vai vecāku rocības. Mūsdienu bērni
un jaunieši ir daudz plašāk domājoši, viņi ne
tikai skatās un ierauga, bet arī sajūt un
dedzīgi interpret redzēto. Mūsu – vecāku,
skolotāju un visas sabiedrības – uzdevums ir
palīdzēt viņiem augt un veidot vispusīgu
izpratni par vērtībām.
Iniciatīva „Latvijas
skolas soma” ir norišu kopums, lai ar valsts
rīcībā esošajiem līdzekļiem un metodēm veicinātu
pilsoniskumu, valstiskās piederības apziņu un
nacionālo identitāti kā vērtību.
Iniciatīvas “Latvijas
skolas soma” mērķis ir nodrošināt Latvijas
skolas vecuma bērniem un jauniešiem valsts
garantētās izglītības iegūšanas ietvaros iespēju
jēgpilni pieredzēt (klātbūtnē, sarunā,
izjūtās, darbībā) Latviju, izzināt un
iepazīt Latvijas vērtības.
„Latvijas skolas
somas” finansējumu - 17 eiro skolēnam ik gadu -
plānots novirzīt pašvaldībām proporcionāli
skolēnu skaitam.
Lai varētu nodrošināt
ikviena skolēna iesaisti klātienē izzināt un
pieredzēt Latvijas dabas un kultūras vērtības,
kā arī iepazīt zinātniskos sniegumus un
uzņēmējdarbības veiksmes stāstus, īpaši nozīmīgs
ir - vecāku atbalsts un pamudinājums katram
bērnam un jaunietim piedalīties, iesaistīties un
vismaz reizi gadā nokļūt līdz kādam no mums
visiem svarīgajiem objektiem, ieraudzīt to savām
acīm un novērtēt redzēto.
Valsts simtgade ir
mūsu paaudzes iespēja godam un cienīgi, lepni un
priecīgi svinēt valsts simto dzimšanas dienu,
stāstīt Latvijas stāstu un veidot nākotnes
Latviju.
* Programma «Latvijas skolas soma" ir lielākā
Latvijas valsts simtgades dāvana vairāk nekā 200
000 Latvijas bērniem un jauniešiem. Sākot ar
2018. gada septembri, tās ietvaros ikvienam mūsu
valsts skolēnam tiks nodrošināta iespēja izzināt
un klātienē pieredzēt Latvijas kultūras un dabas
vērtības, iepazīt dažādos laikos Latvijā radītās
inovācijas un uzņēmējdarbības veiksmes stāstus.
Vairāk informācijas par programmu
https://kulturaskanons.lv/latvijas-skolas-soma/
Kaunatas vidusskolas pasākumu Latvijas
skolas soma plāns 2018./2019. m.g.
Klase
|
Teātris
|
Mūzika
|
Vizuālā māksla
|
Laikmetīgā deja
|
Artitektūra
|
Kino
|
Literatūra
|
Kultūras mantojums
|
Novadpētniecība
|
1.
|
Teātris
|
Kora
|
|
|
|
|
|
|
|
2.
|
"Joriks"
|
|
Rēzeknes
|
|
|
|
Dzeja
|
|
Darbojoties
|
3.
|
viesizrāde
|
nodarbībās
|
mākslas
|
|
|
|
floristikā
|
|
interešu pulciņā
|
4.
|
21.12.2018.
|
māc.g.
|
un
|
|
|
|
14.09.2018.
|
|
|
5.
|
|
|
dizaina
|
|
|
|
|
|
|
6.
|
|
|
izstādes
|
|
|
|
|
9.10.2018.
|
Mācību
|
7.
|
|
|
skolā
|
|
|
|
|
Turaidas muzejs
|
ekskursijās
|
8.
|
|
|
01.10.2018
|
|
|
|
|
Cēsu
muzejs
|
|
9.
|
|
Skolas
|
|
|
|
|
|
Araišu
|
|
10.
|
2.11.2018.
|
ansambļa
|
|
|
|
|
|
ezerpils
|
|
11.
|
Gors
|
koncerts
|
|
|
|
|
|
|
|
12.
|
Valmieras izr.
|
21.12.2018.
|
|
|
|
|
|
|
|
Skolotāji
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Ko un kā liksim
Latvijas skolas somā?
Trūkst
līdzvērtības un sistemātiskuma
Jau nākamgad –
Latvijas valsts simtgadē – valsts dāvās
skolēniem “Latvijas skolas somu”. Kā praktiski
šī iniciatīva tiks īstenota un ko būtu
visvērtīgāk ieguldīt šajā “skolas somā”? Par to
“Kultūrzīmju” redakcijā diskutēja Latvijas
Valsts simtgades biroja izglītības un jauniešu
projekta vadītāja AIJA TŪNA, Kultūras akadēmijas
prorektore ANDA LAĶE, Latvijas Nacionālā mākslas
muzeja izglītības darba vadītāja BAIBA
GRĪNBERGA, Rīgas Juglas vidusskolas direktore
AIJA MELLE un šīs pašas skolas 9. klases skolēns
NILS PATRIKS KAZRADZIS. Diskusiju vadīja “LA”
žurnāliste Ilze Kuzmina.
– Skolēniem arī
līdz šim nav bijusi liegta iespēja pieredzēt
Latviju. Lielākā daļa skolu taču rūpējas arī par
skolēnu kultūrizglītību. Pērn Kultūras akadēmija
veica pētījumu par to, kā tad skolām šajā ziņā
veicas. Anda, jūs vadījāt šo pētnieku grupu. Ko
secinājāt?
A. Laķe:
– Pētījumu bija pasūtījusi Kultūras ministrija,
lai saprastu, kā skolas izmanto esošo kultūras
piedāvājumu skolēniem. Latvijā daudzās skolās
tiešām ir ļoti pozitīva pieredze attiecībā uz
to, kā, kādā veidā, cik bieži skolēni tiek vesti
uz kultūras pasākumiem vai kā skolas aicina pie
sevis māksliniekus. Taču problēma ir tā, ka
veids, kādā katra skola skolēniem piedāvā
kultūras pasākumus, ir ļoti atšķirīgs. Ir arī
tādas skolas, kur pēdējā gada laikā nav
piedāvāts vispār nekas. Galvenie iemesli: nav
finansējuma, bet nav arī iniciatīvas pašā skolā,
nav neviena cilvēka, kas rosinātu skolēnus
doties uz šādiem pasākumiem un tos organizētu.
Normatīvie akti arī neprasa skolām obligāti
piedāvāt skolēniem kultūrizglītojošus pasākumus.
Arī vecāku attieksme ir dažāda. Gadās, ka vecāki
uzskata, ka kultūras un mākslas pieredzes gūšana
nav nepieciešama, jo tā nav obligāta. Arī
kultūras piedāvājums skolām nav sistemātisks.
Rezultātā skolēnu kultūrizglītība ir atkarīga no
tā, vai skolā ir pedagogi, kuri gatavi uzņemties
iniciatīvu un veidot kultūrpiedāvājumu
skolēniem. Līdz ar to skolēniem nav vienlīdzīgu
iespēju iegūt šo kultūras un mākslas pieredzi.
Kultūras “skolas soma” noteikti sistematizēs šo
piedāvājumu un radīs kultūras un mākslas
pieredzēšanai vienotu ietvaru.
Tajās skolās, kur ir
pieredze piedāvāt kultūrizglītojošus pasākumus,
secināts, ka ne visām klašu grupām ir
līdzvērtīgs piedāvājums no kultūras un mākslas
iestādēm. Visvairāk apdalītā ir 5. līdz 7. klašu
grupa. Turklāt dominē piedāvājums kultūras
mantojuma un skatuves mākslas jomā, bet citās
nozarēs piedāvājums ir daudz trūcīgāks.
– Vai Rīgas Juglas
vidusskolā ir skaidra sistēma, kādā skolēniem
piedāvā kultūrizglītojošus pasākumus, vai arī
viss atkarīgs no konkrētās klases audzinātāja
aktivitātes?
A. Melle:
– Mūsu skola pērn piedalījās “Latvijas skolas
somas” pilotprojektā. Taču arī līdz tam mūsu
skolā jau bija sistēma. Līdz ar to zinājām, ko
iesākt ar pilotprojektā piešķirto finansējumu
kultūras aktivitātēm. Piemēram, mūsu skolā
divreiz gadā ir muzeju dienas. Saistībā ar
mācību procesu skolēni skatās konkrētas teātra
izrādes. 9. klases katru gadu brauc uz
Tīreļpurvu, jo tur norisinājās notikumi, ko viņi
šajā laikā mācās vēsturē. 12. klases dodas uz
Brāļu kapiem, un tas savukārt saistās gan ar
vēstures, gan kulturoloģijas mācību tēmām. Mums
ir labi, jo skolai ir savs autobuss, kas,
protams, ļoti noder šādos braucienos.
Ļoti svarīgi salikt
kopā kultūras piedāvājumu ar mācību saturu un
mācību procesu, lai kultūrizglītība būtu
jēgpilna. Mūsu skolā skolotāji jau izvērtējuši
mācību saturu savā priekšmetā un salikuši to
kopā ar kultūras jomas piedāvājumu, lai redzētu,
kā dažādi pasākumi var papildināt mācību
procesu. Vai tas bija viegli izdarāms? Tas
atkarīgs gan no mācību priekšmeta, gan klašu
grupas. Arī katrs mācību gads ir atšķirīgs.
Piemēram, Blaumaņa vai Raiņa jubilejas gadā
teātros bija ļoti daudz izrāžu, kas var
papildināt mācību saturu, bet citi gadi šajā
ziņā ir tukšāki. Būtu labi, ja kultūras cilvēki
arī papētītu mācību saturu un padomātu, kā viņi
ar savu piedāvājumu var to bagātināt.
Par citu skolu un to
direktoru attieksmi pret kultūrizglītību man
grūti spriest, bet man šķiet, ka nav iespējams
pilnvērtīgi īstenot mācību procesu, ja tas
netiek saistīts ar pieredzi, kas gūstama ārpus
skolas.
A. Tūna:
– Jā, katrs pasākums jāizmanto daudzveidīgi un
kompleksi, sasaistot ar mācību saturu. Tad
projektā ieguldītie finanšu līdzekļi būs
izlietoti lietderīgi.
Jūs pieminējāt Raiņa
un Blaumaņa atceres gadus. Kad skolotāji
sapratīs, ka, apmeklējot izrādes, skolēni mācās
ne tikai Raini un Blaumani, bet arī Latvijas
vēsturi, ētiskās vērtības, to, kas nodarbinājis
cilvēku prātus dažādos laika posmos, tad to
vienu notikumu varēs apskatīt no dažādām pusēm
un šajā pasākumā iegūto izmantot dažādu mācību
priekšmetu stundās. Tas nozīmē, ka jāattīsta arī
skolotāju starpdisciplinārā sadarbība. Gaidām
jauno mācību saturu, kurā arī šī sadarbība tiks
akcentēta.
B. Grīnberga:
– “Latvijas skolas soma” varētu būt ļoti labs
atspēriena punkts arī tiem, kas piedāvā kultūras
pasākumus. Tas mums un citiem būs stimuls celt
sava piedāvājuma kvalitāti, dažādot to. Būtu
vajadzīgas arī investīcijas muzejpedagoģijas
kvalitātes celšanā.
Mēs muzejā ļoti
priecājamies, ja ar skolēnu grupām varam veidot
ilgstošāku sadarbību, ja tas ir garāks process,
nevis vienreizējs muzeja apmeklējums. Būtu ļoti
labi, ja arī muzejpedagoģijas piedāvājuma klāsts
tiktu saskaņots ar mācību saturu. Muzejpedagogi
pat varētu piedalīties šī satura izstrādē.
Mācību saturs –
pārāk sadrumstalots
Ne vien saturs, bet
arī līdzeklis
– Šobrīd jaunais
mācību saturs jau tiek izstrādāts. Vai pie jums
ir vērsies kāds no Valsts izglītības satura
centra (VISC) un piedāvājis sadarbību?
– Konkrēta
piedāvājuma nav, taču vēsturiski LNMM ir bijusi
sadarbība ar VISC. 2009. gadā bija projekts
“Stunda muzejā”. Tā ietvaros tika izdots
metodoloģisks materiāls muzeju un skolu
pedagogiem, kurā bija parādīts, kā muzeja
resursus var izmantot dažādos mācību
priekšmetos. Muzeja vidē var ne tikai apskatīt
eksponātus, tur var attīstīt arī sociālās
prasmes, piemēram, kā uzdot jautājumus, kā
veidot diskusiju.
A. Laķe:
– Tā ir sagadījies, ka piedalos jaunā mācību
satura izstrādē tieši kultūras izpratnes sadaļā.
Šobrīd ir liela diskusija par to, vai ir
vajadzīgs atsevišķs mācību priekšmets
kultūrizglītībā. Izskatās, ka mācību priekšmetu
skaits tiks samazināts, tāpēc kultūras izpratne
būs izkaisīta dažādos mācību priekšmetu blokos:
literatūrā, vēsturē, sociālajās zinībās. Ir
bažas, vai tādā gadījumā saturs būs pārskatāms
un skaidrs, un arī, vai skolēniem radīsies
kultūras izpratne kopumā.
– Vai tad kultūras
kompetenci nevar attīstīt teju jebkurā mācību
priekšmetā?
– Var. Tomēr ir bažas
– ja šī kultūras kompetence būs izkaisīta starp
ļoti daudziem mācību priekšmetiem, tad nebūs
konsolidētas izpratnes par kultūras notikumiem.
A. Melle:
– Šobrīd mācību saturs ir ļoti sadrumstalots.
Tādēļ var būt grūti aptvert, cik mācību
priekšmetos tad var izmantot vienā kultūras
pasākumā iegūto. Tāpēc skolotāji gaida, ka
jaunais saturs būs vienkāršs un vienojošs.
A. Tūna:
– Mēs šobrīd ļoti koncentrējamies uz kultūru,
taču jāatceras, ka tā šobrīd plānota ne tikai
kultūras, bet “Latvijas skolas soma”. Projekts
runā par kultūru un mākslu ne tikai kā par
saturu, bet arī kā līdzekli. Līdzekli nacionālās
un pilsoniskās identitātes veidošanai, kā arī
valstiskās piederības sajūtas attīstīšanai un
stāstu stāstīšanai par Latviju. Turklāt
skolēniem ne tikai jābauda mākslas un kultūras
pasākumi, bet arī jāizprot, kā top izrāde, kā
veido izstādi muzejā un ko skolēns pats no tā
varētu paveikt. Šādi pasākumi noder arī karjeras
izglītībai. Muzikālos pasākumos savukārt var
runāt arī par to, kā top skaņa, kas jau skar
fizikas likumus.
– Nil, kas ir tas, ko
skolēni vēlētos redzēt “Latvijas skolas somas”
saturā?
N. P. Kazradzis:
– Galvenais, kas interesē jauniešus, ir iespēja
pašiem kustēties, darboties, iejusties kādās
lomās. Piemēram, kad vēstures stundā braucām uz
Tīreļpurvu, mūs caur to izvadāja, pastāstīja,
kas tur noticis, lika arī pildīt dažādus
uzdevumus komandā. Visiem šis brauciens palika
ļoti ciešā atmiņā un, kā vēlāk uzzinājām no
vēstures skolotāja, arī vērtējumi, ko saņēmām,
pierādot zināšanas par šo tēmu, bija augstāki
nekā parasti. Tātad šis brauciens mums palīdzēja
labāk izprast Tīreļpurvā notikušo.
Vērtīgs bija arī
brauciens uz Lielvārdi, uz Lāčplēša muzeju, kur
paši iejutāmies Lāčplēša un citos tēlos,
improvizējām. Vēlāk literatūras stundā bija
redzams, ka skolēni ļoti labi izpratuši Lāčplēša
stāstu. Par šo tematu runājām arī sociālo zinību
stundā, kur rīkojām Kangara tiesu.
– Ko tad Kangaram
piespriedāt?
– Viņš saņēma pēc
nopelniem.
A. Melle:
– Dažkārt šādas metodes mācību procesā
varbūt izskatās pašmērķīgas, tomēr neapstrīdami,
ka tas palīdz skolēniem vairāk iedziļināties
attiecīgajā tēmā. Rodas arī lielāka interese un
apgūtais labāk saglabājas atmiņā.
A. Laķe:
– Te jau parādās tas, kā šādi pasākumi top par
pilnvērtīgu mācību procesa daļu. Arī vecākiem
nākas saprast: ja bērns nebūs piedalījies
braucienā uz Lielvārdi, pilnvērtīgi Kangara
tiesā viņš nevarēs piedalīties. Šobrīd arī tajās
skolās, kur ir labi organizēts kultūrizglītības
process, daļa skolēnu pasākumos nepiedalās
finansiālu vai citu apsvērumu dēļ. Ja visi nav
bijuši klāt, mācību process kļūst diferencēts.
Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc ir vajadzīgs
sistemātisks publiskais finansējums.
A. Tūna:
– Līdzīga pieredze bija vēl vienā pilotprojekta
skolā – Brocēnu novadā. Tur uz skolu bija
uzaicināta aktrise Jana Čivžele, kura stāstīja,
kā top teātra izrāde. Pēc tam skolēni uzveda
lugu un tikai pēc tam devās skatīties
profesionālā teātra izrādi. Domāju, ka pēc šādas
sagatavošanās, skatoties izrādi, ir pavisam cita
sajūta.
Vai no skolēniem
jābaidās?
– Baiba, vai jūs,
vadot nodarbības un ekskursijas muzejā, redzat
atšķirību starp bērniem, kas šim apmeklējumam
iepriekš sagatavoti, un pārējiem?
– Protams, ja bērni
ir sagatavoti, muzeja apmeklējums būs daudz
mērķtiecīgāks un vērtīgāks nekā gadījumos, kad
skolēnu grupa vienkārši atnāk un saka: “Rādiet,
kas jums te ir; mēs neko nezinām.” Laika limits
muzeja apmeklējumam ir tikai 40 minūtes. Ja nāk
ar attieksmi, ka mēs neko nezinām, šajā laikā
neko būtisku arī nevar paveikt.
No reģioniem skolas
brauc ar pilnu autobusu. Taču kvalitatīva
ekskursija vai nodarbība var notikt tikai tad,
ja ir ne vairāk par 20 bērniem.
A. Melle:
– Stunda muzejā jāliek mācību saturā kā obligātā
stunda, taču arī tai jābūt ar noteiktu mērķi.
Nav jēgas tikai aiziet paskatīties. Skolēniem
jāmācās arī muzeju apmeklēšanas kultūra.
A. Tūna:
– Ļoti svarīgi, lai kaut vai pa ceļam uz Rīgu
autobusā skolēniem dotu kādus uzdevumus saistībā
ar gaidāmo muzeja apmeklējumu.
Baiba pieminēja
skolēnu grupas vēlamo lielumu. Protams, 40
cilvēku barā visiem grūti ko dzirdēt un redzēt.
Taču muzejiem tad būtu skaidri skolām jāpasaka,
kādi ir noteikumi muzeju apmeklēšanai un arī
jārod iespējas dalīt grupas vairākās daļās.
A. Laķe:
– Ir dzirdēts, ka kultūras jomā strādājošie
baidās piedzīvot to brīdi, kad zāle būs pilna ar
šo “Latvijas skolas somas” auditoriju.
– Domāju, ka jau
tagad no skolēniem zālē baidās. Bija taču pat
gadījums Nacionālajā teātrī, kad skolēnu
uzvedības dēļ tika pārtraukta izrāde, tīmeklī
esmu lasījusi sašutušu mammu sūdzības, kuras nav
izbaudījušas teātra apmeklējumu kopā ar bērnu,
jo skolēnu grupas zālē traucējušas.
A. Melle:
– Pērn ar 12. klasi biju uz filmas “Es esmu
šeit” seansu tieši skolēniem. Pēc tam teicu, ka
uz šādiem pasākumiem ar viņiem kopā neiešu. Visa
zāle bija pilna ar skolēniem un daļa no viņiem
neprata skatīties. Tā tiešām ir liela problēma.
Es aicinu neorganizēt kino vai teātra izrādes
tikai skolēnu grupām, jo šādā auditorijā ļoti
negatīvu pieredzi iegūst arī skolēni, kuri prot
uzvesties.
– Kurš vainīgs, ka
skolēni nemāk uzvesties?
– Grūti pateikt, kurš
par to atbildīgs un kā situāciju labot.
A. Laķe:
– Ja skolēns pirmo reizi ir teātrī vai
kinoteātrī, nav jābrīnās par neadekvātām
reakcijām. Savukārt, ja skolēni jau no 1. klases
būs regulāri vesti uz šādiem pasākumiem, ja
viņiem stāstīs, kā skatīties, kā reaģēt uz
notikumiem filmā vai izrādē, publiskā vietā
skolēnu auditorijas vairs nebūs tik
problemātiskas.
A. Melle:
– Vajadzētu arī veidot sistēmu, ka skolēni uz
jebkuru viņiem piemērotu izrādi var nopirkt
biļetes ar atlaidi. Nevis rīkot šādus pasākumus
tieši skolēniem. Daļai varbūt šķiet: ja pasākums
skolēniem, tad var uzvesties kaut kā citādi.
N. P. Kazradzis:
– Skolēni mēdz satrakoties jau pa ceļam uz
teātri vai kino. Autobusā uzliek mūziku, joko,
uzvelkas. Pēc tam pasākumā grūti nomierināties.
A. Tūna:
– Dažkārt ir tā, ka pasākumos skolā skolēnus
mudina plaukšķināt, sist ar kājām. Tad aizved uz
teātri un tur bērni uzvedas tāpat, kā raduši
skolā.
Tikko Nils teica, ka
skolēni satrakojas autobusā. Ir tāds jēdziens kā
pedagoģiskā pāreja, kas ir viens no pedagoga
augstākajiem meistarības rādītājiem. Pedagogiem
jāmāk no vienas darbības un situācijas nonākt
nākamajā.
B. Grīnberga:
– Muzejos ļoti reti gadās tā, ka nodarbība
jāpārtrauc kāda uzvedības dēļ, jo esam
sagatavoti strādāt ar skolēniem. Grūtākais
vecums ir no 5. līdz 7. klasei, taču nodarbības
ir izveidotas atbilstoši katrai vecuma grupai.
Uzvedības noteikumus izrunājam katra muzeja
apmeklējuma sākumā. Ļoti bieži tiešām redzam, ka
bērns pirmo reizi apmeklē muzeju.
Skolēniem, kas brauc
no tālienes, Rīgā parasti paredzēts apmeklēt
vairākas vietas. Dažkārt bērni jau noguruši,
tāpēc nespēj koncentrēt uzmanību uz muzeja
piedāvājumu. Nesen bija grupa, kas apmeklēja
vienā dienā Botānisko dārzu, mūsu muzeju un vēl
Motormuzeju. Domāju, ka ir vērts apskatīt mazāk
vietu, bet kvalitatīvi.
Vai pietiks ar 14
eiro?
– Tas varētu būt
saistīts ar izmaksām. Ceļš uz Rīgu maksā naudu,
tad nu vienā reizē jāredz pēc iespējas vairāk.
Katra skolēna skolas somā būs 14 eiro. Izskatās
diezgan maz. Vai nebūs tā, ka nauda būs
jāizmanto tik racionāli, ka ar to kvalitāti būs,
kā būs?
A. Tūna: –
Pilotprojekti liecina, ka ir ļoti svarīgi, lai
tiktu sabalansētas darbības, kas notiek skolā uz
vietas, kas notiek tuvākajā apkārtnē, un lielos
braucienos. Tālākiem braucieniem ir jābūt
kulminācijai, kam jānotiek tad, kad skolēni jau
saprot, kurp brauc un ko viņi tur redzēs. Nav
jāredz viss vienā gadā uzreiz.
“Latvijas skolas
somai” būtu jāveicina ne tikai skolēnu kustība
uz kultūras iestādēm, bet arī tas, lai kultūras
un mākslas jomu pārstāvji paši dotos uz skolām.
Uz tām var vest ne tikai izrādes, bet arī
ceļojošās izstādes. Šajā ziņā esam mācījušies no
pasaules, jo sevišķi Norvēģijas, kur kultūras un
mākslas vešana uz skolām ir pat vesela
industrija.
Runājot par to, kā
kultūras nozare, tajā skaitā muzejnieki,
gatavojas šim “Latvijas skolas somas” projektam,
gribētu teikt, ka skaidrāk vajadzētu pozicionēt
savu piedāvājumu.
Katrā ziņā šie 14
eiro būs iespēja skolēniem redzēt vairāk nekā
līdz šim. Kultūras pasākumus jau līdz šim
līdzfinansējušas pašvaldības, un arī turpmāk tas
būs iespējams. Pat vienu pasākumu daļēji varēs
segt no valsts un daļēji no pašvaldības
finansējuma. Nevajadzētu būt tā, ka pašvaldība
vairs nefinansēs šādus pasākumus, jo nu tos
finansē valsts. Pašvaldībām pat būs vieglāk
darīt savu darbu, jo līdz šim kontrolējošās
institūcijas tām dažkārt vaicā: kāpēc jūs pirkāt
skolēniem, piemēram, teātra biļetes vai kāpēc
apmaksājāt kādu braucienu. Šādi jautājumi rodas,
jo šie pasākumi nebija izglītības procesa
sastāvdaļa, bet nu tā vairs nevajadzētu notikt.
Pašvaldībās arī būs koordinators, kurš palīdzēs
visām skolām salikt kopā jēgpilnu
kultūrizglītības pasākumu “režģi”.
A. Melle:
– Bet kā jūs to izdarīsiet Rīgā, kur ir 115
skolas? Vai ar vienu koordinatoru pietiks?
A. Tūna:
– Rīgā un citās lielajās pilsētās jāveido cits
modelis. Pilotprojekta pieredze rāda, ka arī
Rīga ir gatava “kustēties”. Brocēnos pat
skolēniem ir izveidota skolēnu kultūras
pieredzes pase, kur viņš atzīmē visu, ko
redzējis.
A. Melle:
– Valsts ar šo piešķīrumu paudīs, ka ir svarīgi,
lai skolēniem būtu šāda pieredze. Tas būs arī
ceļa rādītājs pašvaldībām un skolām, ka ieguldīt
skolēnu kultūrizglītībā ir nepieciešams.
A. Tūna:
– Ļoti svarīgi, lai šo Latvijas valsts simtgadei
veltīto projektu visa sabiedrība uztvertu kā
iespēju uzbūvēt kaut ko tādu, kas mums svarīgs
un vajadzīgs. Tikai tad ir cerība, ka tas vairs
nebūs projekts uz dažiem gadiem, bet gan
pastāvīga programma ar garantētu finansējumu. Ja
mēs tagad, kamēr esam veidošanas un meklējumu
fokusā, pārāk fokusēsimies uz negatīvo,
neradīsim pārliecību, ka tas ir vajadzīgs.
Šobrīd strādājam, lai pēc projekta beigām valsts
budžetā tiktu iezīmēta nauda tā turpināšanai.
“Obligāto”
apskates vietu nebūs
– Vai būs ieteicamo pasākumu un vietu katalogs,
kur “Latvijas skolas somas” ietvaros vajadzētu
vest bērnus, vai arī skolas varēs diezgan brīvi
izvēlēties, kā šos 14 eiro izmantot?
– Obligāto apskates
vietu saraksta, visticamāk, nebūs. Katram
Latvijas skolēnam kaut reizi vajag pabūt
Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Nacionālajā
teātrī, operā un daudzās citās ikoniskās vietās.
Taču draudzēšanās ar muzejiem un izziņas process
ļoti labi var sākties arī vietējos reģionālajos
muzejos un daudzviet citur.
Svarīgi, lai skolēni
saprastu, ka Latvija ir lielāka nekā mans
kvartāls, lai prastu atšķirt dažādus mākslas
izpausmes veidus. Šobrīd Kultūras ministrijas
mājas lapā jau ir apkopota informācija par to,
kādi ir kultūrizglītības piedāvājumi visā
Latvijā dažādām vecuma grupām.
A. Melle:
– Bērni ir gudra auditorija, un piedāvājumam
jābūt kvalitatīvam. Līdz šim diemžēl bijusi arī
tāda pieredze – ja tas ir skolēniem, tad kaut kā
jau iztiks.
A. Tūna:
– Valsts kultūrkapitāla fondā ir beidzies
projektu konkurss tieši “Latvijas skolas somas”
piedāvājuma sagatavošanai. Šobrīd tas gan vairāk
vērsts uz dažādām skatuves mākslas formām.
Pagaidām finansējums ļoti neliels – 67 000 eiro.
Taču ir doma, ka citus gadus tas tiks turpināts
un tad summa būs lielāka. Tādējādi atbalstīs
jaunu, kvalitatīvu un skolēniem paredzētu
mākslas notikumu veidošanu.
– Baiba minēja, ka
nepieciešamas investīcijas muzejpedagoģijā.
Kādas tieši un vai “Latvijas skolas somas”
projekta ietvaros par šo tēmu ir domāts?
B. Grīnberga:
– Neapšaubāmi, vajag ieguldījumus muzejpedagogu
izglītībā, celt viņu kvalifikāciju, lai arī mēs
no savas puses prastu sasaistīt savu piedāvājumu
ar mācību saturu. Lai projekts izdotos, ir
nepieciešami gan profesionāli, gan motivēti
muzeja pedagogi. Muzejpedagogu skaitam arī
vajadzētu pieaugt. Šobrīd ļoti daudzas skolas
vēlas apmeklēt mūsu muzeju. Pieprasījums ir tik
liels, ka skolām ekskursijai vai nodarbībai
jāpiesakās vismaz mēnesi iepriekš.
A. Laķe:
– Ir jāveic ļoti būtisks darbs arī attiecībā uz
pedagogu profesionālo pilnveidi. Pedagogiem būtu
jābūt zināšanām arī par aktuālo un laikmetīgo
skatuves mākslā, mūzikā, vizuālajā mākslā,
arhitektūrā, audiovizuālajā jomā. Vai šobrīd
skolotāji ir kompetenti sagatavot skolēnus
jaunā, laikmetīgā mākslas darba uztverei un
analīzei? Nepietiks ar to, ja skolotāji pratīs
sasaistīt mācību saturu tikai ar kultūras
mantojumu.
A. Melle:
– Tas ir ļoti būtiski. Būtu jābūt arī sistēmai,
ka skolotāji paši vispirms noskatās izrādi un
tikai tad turp ved skolēnus. Es pati tā vienmēr
esmu darījusi. Ja kaut kur vedu skolēnus, nekad
neesmu paļāvusies tikai uz aprakstu par to, kas
tur būs redzams. Vēlos, lai katrs teātra vai
filmas apmeklējums skolēniem tiešām būtu mākslas
piedzīvojums, nevis tā, ka noskaties un nav pat
par ko runāt.
A. Laķe:
– Te ir tā labā pieredze. Bet, ja runājam,
piemēram, par mazākumtautību skolu skolotājiem.
Ko viņi ir redzējuši un cik lielā mērā pārzina
Latvijas kultūras telpu?
B. Grīnberga:
– Mēs muzejā jau strādājam ar skolotājiem,
piedāvājam viņiem pilnveides seminārus. Pārsvarā
tur var pieteikties vizuālās mākslas un
kulturoloģijas skolotāji, bet faktiski var
pieteikties dažāda profila skolotāji. Taču,
protams, tas ir tikai piliens. Vajadzētu
visaptverošu sistēmu, kurā iesaistītos daudzi
muzeji.
A. Tūna:
– “Skolas somas” veidotājiem jau pašā sākumā
bija skaidrs, ka bez skolotāju tālākizglītības
un arī kultūras un izglītības nozares
speciālistu sadarbības šis projekts nevar
veiksmīgi īstenoties. Daļa finansējuma jānovirza
arī pedagogu tālākizglītībai.
– Vai
mazākumtautību skolas iesaistīsies tieši tāpat
kā citas skolas, vai arī ir domāts par īpašu
piedāvājumu tām, piemēram, stāstot par
cittautiešu lomu Latvijas vēsturē?
– Mazākumtautību
skolas iekļaujas kopējā plūsmā. Šo skolu skolēnu
dzimtā valoda parasti ir cita, taču ir ļoti
daudz mākslas jomu, kur valodas barjeru nav.
Turklāt kopīga kultūras pasākumu apmeklēšana var
arī mazināt plaisu starp dažādu skolu skolēniem
– piemēram, Rīgas Krievu teātri var apmeklēt gan
latviešu, gan krievu skolēni. Diemžēl dzirdēts,
ka mazākumtautību skolu skolēni nebūt nav bieži
šī teātra apmeklētāji.
|